Milena Piršteliene (LT) - MATCHSTICK IN THE SAND / SĒRKOCIŅŠ SMILTĪS

Exhibition at the Rothko Museum from 5 September 2025 to 1 February 2026

Each time I start preparing for a new exhibition, I begin by listening inwards – searching for the reason to speak, and for the things I want to share. The answer comes slowly, through self-observation, through the patient and often difficult process of turning my gaze within. For me, the most intriguing part of creation is this inner journey – the search for meaning through self-exploration.

Ceramics holds a unique potential to unite form and image. This time, I tried to tone down the form and chose to linger on a single abstract object. I wanted the drawing itself to speak – like a frozen photographic frame. I sought to draw attention to a seemingly unimportant detail that might otherwise go unnoticed.

How long do we truly spend looking at something? We live in constant noise, a world of images and glowing screens. Do we ever pause before the “insignificant”? How does imagination work alongside memory? And can we ever escape ourselves?

Sometimes I just look at nothing. Or, to be more precise, at something. And then everything comes to a sudden stop; a silent, invisible shift begins to unfold. Not because of an object itself, but perhaps because of its shadow, or a resurfaced recollection. We are surrounded by countless things, but only a few stir associations. Why? I don’t know. Perhaps the eye registers beauty or notices something long-forgotten, or recalls what has been lost in time. At times, I look through the prism of longing – a small detail can spark the imagination like a trigger. I fill it with my own meaning, and what once seemed insignificant becomes intimate.

A hairpin, a hairband… my late mother – I still keep finding something of hers.The arms of a pair of glasses.The dark corners I feared as a child.Something was there – lost or forgotten.The shadow of a wall in the Old Town I pass every day.A cracked paving stone in the street where I grew up.A patch of peeling plaster that sometimes resembles faces.Details of home, of things, of something in the distance I can barely see.A coffee cup, a neatly coiled charger cable I keep forgetting – and so I’m always disconnected.Morning, evening.An old ring, a piece of jewellery, a promise from my husband.A bench in my childhood park; my granddaughter and I – an endless circle.Knick-knacks from my travels.A pebble picked up on my way up the hill; the shadows of streetlamps.The seaside, knots and torn ropes.Autumn. Summer.A match in the sand; a stick of incense by the wall.Winter.A dry linden blossom beneath my feet.The little things.I’ll keep a few of them unspoken.They are too sentimental.

 I try to tell you about myself. I try to invite you to pause.

Milena Pirštelienė, born in Vilnius in 1969, graduated from the Vilnius Academy of Arts in 1996 and joined the Lithuanian Artists Association in 1999. Over the past twenty-five years, she has exhibited in more than fifty group shows across Europe alongside several solo exhibitions and symposiums. Her sustained creative practice has earned her numerous national and international awards. In 2023, she received the Martinsons Award International Gold Prize.

The exhibition is organised by the Latvian Centre for Contemporary Ceramics in collaboration with the Rothko Museum.

Supported by the State Culture Capital Foundation of Latvia.

Curated by Valentīns Petjko and Aivars Baranovskis.

---

Izstāde Rotko muzejā no 2025. gada 5. septembra līdz 2026. gada 1. februārim

Ikreiz, kad sāku gatavoties jaunai izstādei, vispirms rūpīgi ieklausos sevī, lai noskārstu, kāpēc es vēlos runāt un ko tieši pavēstīt. Atbilde nenāk spēji, bet atklājas pamazām ilgā iekšējā vērojumā, ar pacietību mērotā un bieži grūtā ceļā, kad skatiens jāvērš iekšup. Man pašai saistošākais radīšanas brīdis vienmēr ir bijis šis iekšupvērstais ceļojums – uztaustīt jēgu caur pašizziņu.

Keramikai piemīt īpaša spēja savienot formu un attēlu. Formu šoreiz atstāju otrajā plānā un apstājos pie viena abstrakta objekta. Lai runā zīmējums – kā sastindzis kadrs. Vēlējos pievērst uzmanību šķietami niecīgam sīkumam, kas citkārt paslīdētu garām nemanīts.

Cik ilgi mēs šodien vispār spējam uz kaut ko skatīties? Mūsu dzīve rit nemitīgā troksnī, vienlaidu attēlu plūsmā un spožu ekrānu ņirbā. Vai mēs joprojām mēdzam apstāties un pakavēties pie “nebūtiskā”? Kā līdzdarbojas mūsu atmiņa un iztēle? Un vai mēs spējam aizbēgt no sevis pašiem?

Dažkārt es ilgi skatos it kā uz neko. Pareizāk sakot, tas tomēr kaut kas ir. Un tad viss aprimst un sākas kluss, tik tikko manāms pavērsiens. To neizsauc pats priekšmets, varbūt tā ēna vai piepeša atmiņu atblāzma. Mūs ieskauj bezgalīgi daudz lietu, bet tikai dažas atraisa pārdomu spārnus. Kāpēc tā notiek? Nezinu. Varbūt acs pēkšņi ierauga ko skaistu vai atsauc atmiņā ko aizmirstu, kas sen jau zudis laika smiltīs. Reizēm es lūkojos caur ilgošanās prizmu, un sīkas detaļas iespaidā iegailas iztēles dzirksts. Tad es to piepildu ar nozīmi, un pirmīt nebūtiskais piepeši top tuvs.

Matadata, matu gumija… māte viņpus aizsaules vārtiem – daždien joprojām mēdzu atrast viņas lietas.Briļļu kājiņas.Tumšie stūri, kas bērnībā biedēja.Tur kaut kas bija – nejaušu, zudis vai aizmirsts.Ēna uz vecpilsētas sienas, gar kuru katru dienu eju.Plaisas uz bērnības bruģa.Nolupis apmetums, kur reizēm sazīmēju sejas vaibstus.Sadzīves detaļas, priekšmetu aprises, tālīnas, tikko jaušamas.Kafijas tase, rūpīgi satīts uzlādes vads, ko nemainīgi aizmirstu un tāpēc allaž esmu bezsaistē.Rīts, novakare.Vecs gredzens, dārgums, derība ar vīru.Sols manu bērnu dienu parkā; mazmeita man pie rokas, mēs abas bezgalīgā lokā.Piemiņas lietas, pārvestas no ceļojumiem.Olis, ko pacēlu uz kalnu takas; laternu mestās ēnas.Liedags, mezgli un virvju skrandas.Rudens. Vasara.Sērkociņš smiltīs; vīraka kociņš pie sienas.Ziema.Sauss liepzieds zem kājām.Sīkumi.Dažus nesaukšu vārdā.Sentiments dara savu.

Es cenšos stāstīt par sevi. Aicināt ieturēt pauzi.

Milena Piršteliene ir dzimusi Viļņā 1969. gadā. 1996. gadā absolvējusi Viļņas Mākslas akadēmiju, 1999. gadā uzņemta Lietuvas Mākslinieku savienībā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā piedalījusies vairāk nekā piecdesmit grupu izstādēs Eiropā, sarīkojusi vairākas personālizstādes, bijusi daudzu simpoziju dalībniece. Par savu ilggadējo radošo darbību saņēmusi neskaitāmus nacionālus un starptautiskus apbalvojumus. 2023. gadā apbalvota ar Martinsona balvas Starptautisko zelta godalgu.

Izstādi rīko Latvijas Laikmetīgās keramikas centrs sadarbībā ar Rotko muzeju.

Atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Kuratori: Valentīns Petjko, Aivars Baranovskis

---