Eglė Kulbytė (LT)

Nedalāma / Undividable (2026)

māls, glazūra / clay, glaze

87 cm x 43 cm x 43 cm

---

Uz māla virsmas pakāpeniski parādās sejas veidols. Sākumā ir saskatāmi tikai punkti, ēnas un fragmentāri kontūri. Skatītājam atkāpjoties, attēls lēnām saliekas kopā. Tuvplānā tas atkal izkūst. Līdzīgi kā pati atmiņa, tas pretojas pilnīgai rekonstrukcijai, vienlaikus saglabājot emocionālu atpazīstamību.

Darba pamatā ir bērnības fotogrāfija, kurā redzama mana māsa un es. Tā vietā, lai saglabātu attēlu, process ļauj tam transformēties. Izejot cauri digitālajai rasterizācijai, zemai izšķirtspējai, māla 3D drukai un rokas pieskārienam, portrets tiek vairākkārt tulkots, deformēts un pārinterpretēts. Katrs posms atstāj savas pēdas, pakāpeniski novirzot attēlu prom no dokumentācijas un tuvinot materiālajai atmiņai.

Fotogrāfijai kļūstot par mālu, sejas zaudē savu skaidrību, bet ne klātbūtni. Tās paliek redzamas caur fragmentiem, tekstūrām un drukātās virsmas nospriegojumu. Darbs apcer to, kā attiecības attīstās laika gaitā, un uzdod jautājumu, vai saikne izgaist, kad mainās tās forma. Tā vietā, lai rekonstruētu pagātni, tas materializē to, kā atmiņas saglabājas — daļējas, trauslas un laika, tehnoloģiju un pieskārienu nepārtraukti pārveidotas.

---

A face gradually emerges on the surface of clay. At first, only dots, shadows, and fragmented contours are visible. As the viewer steps back, the image slowly comes together. Up close, it dissolves again. Like memory itself, it resists complete reconstruction while remaining emotionally recognisable.

The work originates from a childhood photographs of my sister and me. Rather than preserving the image, the process allows it to transform. Passing through digital rasterisation, low resolution, 3D clay printing, and the touch of a hand, the portrait is repeatedly translated, distorted, and reinterpreted. Each stage leaves its own traces, gradually shifting the image away from documentation and towards material memory.

As the photograph becomes clay, the faces lose their clarity but not their presence. They remain visible through fragments, textures, and the tension of the printed surface. The work reflects on how relationships evolve over time and asks whether connection disappears when its form changes. Instead of reconstructing the past, it materialises the way memories persist—partial, fragile, and continually reshaped by time, technology, and touch.