Ieva Rutė (LT)

Mājas / Home (2025)

šmotēts māls, porcelāns / chamotte clay, porcelain

92 cm x 50 cm x 31 cm

---

Mēs būvējam savu dzīvi, cik vien labi spējam, cenšoties radīt MĀJAS, kurās mīt mūsu sapņi, cerības un bailes.

Kā galveno būvmateriālu es izmantoju šamota mālu, kas piešķir karkasam stabilitāti. Porcelāna masa (lejamo mālu mājiena) tiek klāta slāņos uz ietinamā papīra no manas bērnības — tie ir kārpiņu/vintage papīri no 1980. gada Olimpiskajām spēlēm Padomju Savienībā. Porcelāna loksnes tiek ietītas un klātas slāņos šamota māla struktūrā, lai parādītu cilvēka dzīves un psihes trauslumu.

Visu konstrukciju trīs dienas malkas ceplī apdedzina starptautiska komanda Kohilas anagama ceplī Igaunijā, ļaujot dzīves liesmām sadedzināt papīru kā izgaistošu atmiņu simbolu. Tas piešķir galīgo formu sakropļotajai, apdegušajai struktūrai ar trauslajiem MĪLESTĪBAS logiem, kas plīst un lūzt ar katru vainas apziņas pieskārienu, ko jūtu par to, ka neesmu bijusi/bijis tik laba(-s), kā mani mīļotie gaidīja.

Šīs MĀJAS nepārtraukti mainās — trauslās daļas bieži salūzt transportēšanas laikā vai tādēļ, ka skatītāji mēģina pārbaudīt darba materiālitāti. Šīs pārmaiņas ir daļa no vēstījuma, ko vēlos nodot, uzsverot PĀREJOŠUMU pat tādos izturīgos materiālos kā porcelāns un māls.

---

We build our life the best way we can, trying to create a HOME where our dreams, hopes, fears live.

I use Chamotte clay as a main construction material, bringing stability to the frame. A porcelain slip is layered on the wrapping paper from my childhood: the vintage paper from 1980s Olympics held in the Soviet Union. Sheets of porcelain are wrapped and layered inside the Chamotte clay structure to show the fragility of human life and psyche.

The whole construction is woodfired for 3 days by an international team in the Kohila anagama kiln in Estonia, letting the flames of life burn out the paper as a symbol of vanishing memories. This gives the final form to the crippled burned structure with the fragile windows of LOVE, that are shattering and breaking with every touch of guilt that I feel, for being not as good as my dearest have expected.

The HOME is constantly changing – fragile parts often break in the process of transportation or as a result of spectators trying to check the materiality of the piece. That change is part of the message I want to share, stressing the IMPERMANENCE even of such sturdy materials as porcelain and clay.